Tokeì noslēpums| “Žēlsirdība dzīvoja” saskaņā ar Fr. Piumatti

No dienasgrāmatām Fr. Piumatti, Pinerolo vecpilsēta un misionārs Ziemeļkivu 50 gadus. Stāstīt Āfrikai un dot tai vārdu, tas ir žēlastības žests pret to

Vakar pēcpusdienā es biju kapelā netālu no daudzfunkcionālās telpas.

Manas acis vēršas no kikapo, kur atrodas Euharistija, uz durvīm: priekšā ir koks, un tur noliecies ir Tokeì. Es ļauju sevi novērst. Ielaidu viņu iekšā un saku, lai dodas paņemt manu kameru mājā.

Fazila nevēlas to viņam nodot, un viņa to atnes man; bet viņš seko viņas rikšošanai; viņam neuzticas, bet viņam ir vienalga: viņš ir apmierināts ar paveikto misiju.

Viņš apsēžas man blakus, un es uzņemu divus viņa attēlus. Es nedomāju, ka Jēzu tas netraucē, vēl jo mazāk greizsirdīgs...

Tokeì man ir mazs noslēpums

Piemēram, pārējie bērni spēlē bumbu uz ceļa; bet viņš tur stāvēja, atspiedies pret koku, apmēram pusstundu, klusēdams.

Viņš zina, ka esmu kapelā, un laiku pa laikam uzmet man acis. Kā viņš bieži dara, sēžot ārā es rakstu vai lasu; viņš klusi stāv man blakus.

Ir Gerlass, jautrs. Ir Glorija, nopietni. Ir Ēriks, viltīgais. Ir Pierino, neparedzams. Ir Klarisa, dzejniece. Ir Cesarina, sirdsāķe. Ir Lidija — tu viņu apēstu vienā kumosā.

Katrs ir romāns. Bet Tokeì: noslēpums!

Izdilis, saspiedies, viegls, caurains T-krekls, kautrīgs, kluss, skumjš un smaidīgs. Viņš ir izsalcis, viņam ir auksts, viņš ir nedaudz skumjš, jūs varat pateikt. Viņš stāv man blakus, jūs to varat redzēt. Lielāko daļu laika tuvu, bet arī malā.

Viņam nav svarīgi būt redzamam: viņam ir svarīgi būt tur. Viņš ir tur katru dienu; visnedomājamākajās stundās viņš ir tur — viņš ir man blakus. Tas ir skaidrs. Tas ir tas, ko viņš vēlas.

Ja gadās būt mājā, dažreiz es viņam saku, lai viņš iet ārā ar pārējiem bērniem; viņš iziet ārā, atpakaļ šeit, zem nojumes vai durvju priekšā; bet viņš ne vienmēr iziet spēlēties; biežāk viņš paliek atspiedies pret sienu, vai sēž uz zemes uz ietves; pēc kāda laika viņš atgriežas, … atkal iziet. Ļoti ilgas stundas.

Es skatos uz viņu, skatos uz viņu un domāju: ko viņš dara?

Ko viņš grib? Vai viņš gaida, kad es viņam kaut ko iedošu?...maizes gabalu? Esmu pārliecināts, ka viņš to nedara; lai gan tas viņam patiktu, un viņam tas ir vajadzīgs.
Vai viņš gaida, kad es viņu sveicināšu? Vai viņš gaida, kad es viņam paskatīšos?

Varbūt pat ne; bet viņš man kautrīgi pasmaida, kad es to daru.

Viņš ir tur. Es esmu šeit. Ir Cesarina, sirdsāķe. Ir Lidija — tu viņu apēstu vienā kumosā.
Katrs ir romāns. Bet Tokeì: noslēpums!
Es nevaru pateikt.

Tokeì ir Āfrika

Tas ir tur! Neatkarīgi no tā, vai jūs to pamanāt vai nē, tas ir tur! Jūs jūtat, ka viņai patīk just jūs sev blakus. Tu domā, ka pazīsti viņu; viņa ļauj lasīt, viņa to vēlas!

Bet viņa paliek noslēpums. Tomēr viņa ir arī vienkārša, caurspīdīga, pieejama…

Vai tāpēc tik daudzi atļaujas ar viņu darīt, ko grib, pat nesodīti samīdīt?

Tātad, kas ir mēs pārējie, noslēpums?

attēls

  • Tēvs Džovanni Piumati

avots

  • G. Piumatti, Fiori selvaggi… profumo d'Africa, 32-33
Jums varētu patikt arī