Svētdiena XXVIII B gads – Aicinājums būt nabadzīgam
Lasījumi: 2. Mozus 18:24-2; Ebr 9:11-10, Mk 2:16-XNUMX
Šodienas evaņģēlija lapa ir tā, ko Baznīca vienmēr ir uztvērusi vismazāk: “Viena lieta tev trūkst: ej, pārdod to, kas tev ir, un atdod nabagiem” (Marka 10:21). Priesteri un mūķenes bieži dzīvo skaistās savrupmājās, mājās, villās ar visām ērtībām un iesakņojas aiz ierastā: “Tas viss vienalga nav mans, tas pieder diecēzei, draudzei, draudzei…. Un, kad es nomiršu, es nevienam neko neatstāšu…” Tad nerunāsim par mums, laicīgiem cilvēkiem, kas apmeklē mūsu baznīcas ar automašīnām un mobilajiem telefoniem, bieži vien mūsu pirmo un otro māju īpašniekiem un ar vienmēr klātesošo bankas kontu...
Diskomforts ar šo Tā Kunga Vārdu bija acīmredzams jau agrīnajā Baznīcā, kas saldināja Lūkas skarbos vārdus: "Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder debesu valstība" (Lk. 6:20) uz maigāko: "Svētīgi garā nabaga” Matiasa piemiņai (Mt.5:3). Taču šodienas evaņģēlijs nepauž “evaņģēlisku padomu”: tas ir aicinājums visiem: tas ir “tā kā mums trūkst” (Mk 10). Tad mums visiem ar pazemību un mieru jāstājas Dieva Vārda priekšā, pat ja tas mūs sāpina, jo "tas ir asāks par jebkuru abpusēji griezīgu zobenu, ... iespiežas līdz dvēseles un gara, locītavu un smadzeņu dalījumam. , un rūpīgi pārbauda sirds jūtas un domas... Dieva acīs viss ir kails un atklāts, un mums ir jāsniedz viņam atskaite” (Ebr.21:4-12: Otrais lasījums).
Tāpēc būsim paklausīgi lielajam evaņģēlija sludinājumam: patiesi “nabagiem” tiek “sludināts” Jēzus “priecīgais vēstījums” (Lk.4:18; 7:22): un vārda “ptòchoi” nozīme. ” ir konkrēts, Bībelē norādot uz cilvēkiem, kuri ir bēdā, badā, slimībā. Jēkabs sacīs: "Klausieties, mani mīļotie brāļi, vai Dievs nav izredzējis nabagus pasaulē, lai padarītu tos par Valstības mantiniekiem?" (Jēk. 2:5; sal. Pāvilu 1. Kor. 1:26-28). To labi saprot Marija, kura savā revolucionārajā dziedājumā Magnificat pasludina, ka Dievs “varenos ir gāzis no viņu troņiem, augšāmcēlis pazemīgos; Izsalkušos Viņš ir piepildījis ar mantu, bagātos sūtījis ar tukšām rokām” (Lk 1-51; sal. 54; 14). Un pats Jēzus kļuva nabags (Mt 11:18; 14 Kor 8:20), izvēlējās pēdējo vietu (Mt 2:8; Jņ 9:20-28; Mt 13:12; Fil 17:21-5) un jautāja viņa mācekļi efektīvai nabadzībai (Mt 2:7; Lk 8:6; 19:12; 33:14-33; Apustuļu darbi 19:21-24.27; 2:44).
Jēzus pasludinātajā vārdā un piemērā par nabagu eshatoloģisko svētlaimi ir liela, priecīga cerība visiem zemes nožēlojamajiem, kuri zina, ka Kungs patiesi ir kļuvis par vienu no viņiem, un tas viņiem ir ķīla pestīšana, pestīšana un pārliecība par atbrīvošanu un augšāmcelšanos. Bet ir arī skaidrs aicinājums uz patiesu nabadzību visiem ticīgajiem: jo tas ir nepieciešams nosacījums, lai pieņemtu Dieva Gudrību (Gudras 7:7-11: Pirmais lasījums; sal. Sl 49:13, 21: “Cilvēks labklājībā). nesaprot, viņš ir kā dzīvnieki, kas iet bojā”); tas ir tāpēc, ka mantu dalīšana ar nabagiem ir neaizstājama zīme, kas liecina par Dieva mīlestības sajūtu, kuru mēs neredzam brālī, kuru mēs redzam (1. Jāņa 4:20; 3:17-18).
Mums visiem, kas pasludinām sevi par Jēzus sekotājiem, bet nedalās nabadzīgos un dzīvojam šīs pasaules bagātībās un ērtībās, ir nepieciešama dziļa sirdsapziņas pārbaude. Protams, veids, kā “visu pārdot” ģimenes vīram, atšķirsies no vientuļnieka, taču mums visiem jāļauj sevi izaicināt un pārvērst mūsdienu Vārdā. Un vismaz vienu reizi nemeklēsim patvērumu pārāk pārsteidzīgi tajā apstāklī, ka pestīšana, kas šajos apstākļos mums šķiet visgrūtākā, Dievam tomēr nav neiespējama (Mk.10:27).