
Svētā ģimene
Lasījumi: 1. Sam 1:20-22.24-28; 1. Jāņa 3:1-2.21-24; Lk 2:41-52
Vecās Derības rakstvietās aprakstītās ģimenes īpašības bija šādas: miers, materiālo labumu pārpilnība, vienprātība un daudz pēcnācēju: Tā Kunga svētības zīmes; pamatlikums bija mīlestības rūdīta paklausība; šī paklausība bija ne tikai bērnu svētības un labklājības zīme un garantija, bet arī veids, kā pagodināt Dievu vecākos (Pirmais lasījums: 1. Sam 20-22.24-28). Šāda veida ģimenei kristietība radīja pastāvīgu sevis pārvarēšanu, ņemot vērā Valstību: Jānis mums atgādina par dievišķo dēla stāvokli, ko mums ir devis Tēvs (Otrais lasījums: 1. Jāņa 3:1-2,21-24).
Pēc Lūkas teiktā, Jēzum bija diezgan daudz problēmu ar viņa izcelsmes ģimeni. Pat būdams zēns, divpadsmit gadu vecumā, kad viņš “aizbēga no mājām”, pareizāk sakot, pameta savus vecākus, lai paliktu Jeruzālemes templī, lai strīdētos ar ārstiem. Viņš būtu varējis vismaz brīdināt savus vecākus: mēs noteikti nedomājam, ka Dievmāte un svētais Jāzeps būtu iebilduši pret to, ka viņu Dēls … vēlas palikt “baznīcā”. Bet Jēzus viņus nebrīdināja, noteikti nespēlējot paraugdēla lomu. Tas izraisīja Mariju un Jāzepu lielas bažas, līdz Marija viņam aizrādīja: “Dēls, kāpēc tu mums to darīji? Lūk, tavs tēvs un es, nomocīti, tevi meklējām” (Lūkas 2:48).
Jēzus atbild, paziņojot par Tēva lietu absolūto prioritāti pār visu, ieskaitot ģimenes saites: „Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jārūpējas par sava Tēva lietām?” (Lk 2:49). Protams, vecāki bija pārsteigti: “Bet viņi nesaprata viņa vārdus” (Lk 2:59). “Šeit mēs jau redzam, kā Skolotājs izvēlas savu misiju, neļaujot sevi ietekmēt ģimenes locekļu iejaukšanās. Viņa autonomija nav pašpietiekamības vai nicinājuma rezultāts pret cilvēka stāvokli, kas attīstās un aug ģimenes un emocionālajās attiecībās, bet tā ir viņa unikālo attiecību ar Dievu izpausme... Tā ir jaunā un satricinošā izpausme. realitāte, ko kristīgā ticība ir padarījusi saprotamu cilvēka eksistences parastajā un ikdienas struktūrā: unikālais Dieva Dēls” (R. Fabriss).
Jēzus vēlas ne tikai uzsvērt savu attiecību unikalitāti ar Tēvu: Jēzus kā zēns sāk ar paradoksāliem žestiem un vārdiem, lai uzsvērtu, ka mīlestībai uz Dievu un Dievu ir jāpārspēj visas pārējās attiecības.
Epizode (2:41-51) ir pareģojums par otro ceļojumu, ko Jēzus veiks uz Jeruzalemi, uz savām ciešanām un augšāmcelšanos (19:28): abos gadījumos Jēzus paliek templī (2:46->19: 47; 21:37; 22:53, Pasā laikā (2:41->22:1; 23:54); abas reizes par viņu ir bēdas (Jāzeps un Marija cieš no ciešanām, jo viņi ir viņu zaudējuši: 2:43. 45.48; mācekļi “bēdīgi” (24.17) par viņa nāvi); Jāzeps un Marija viņu meklē (2.22), mācekļi arī viņu (24.5); vecāki viņu atrod “pēc trim dienām” (2.46) viņa “Tēva namā” (2.49), “trešajā dienā” (24.7.46) Jēzus augšāmceļas (24.6.46) un paceļas debesīs (24.51).
Pāvests Francisks grāmatā “Amoris laetitia” atgādina, ka “Dieva Vārds ir ģimenes dzīvības un garīguma avots. Visai ģimenes pastorālajai kalpošanai ir jāļauj sevi iekšēji veidot un veidot vietējās Baznīcas locekļus caur lūgšanu un ekleziālu Svēto Rakstu lasīšanu. Dieva Vārds ir ne tikai laba ziņa cilvēku privātajai dzīvei, bet arī sprieduma kritērijs un gaisma, lai saskatītu dažādus izaicinājumus, ar kuriem saskaras laulātie un ģimenes” (nr. 227); “Dieva Vārds sevi neuzrāda kā abstraktu tēžu virkni, bet drīzāk kā ceļabiedrs pat ģimenēm, kuras ir krīzes vai bēdas, un norāda uz ceļojuma mērķi, kad Dievs noslaucīs noņemiet visas asaras no viņu acīm, un vairs nebūs nāves, ne sēru, ne bēdu” (Atkl. 21:4)” (22. n.).