Rūpes par planētu

Gada pēdējā dienā doma par mūsu planētu ar māsas Annas Marijas Gervasoni no Okeānijas liecību.

Dārgie draugi,

Simbo diemžēl kaut kas nav kārtībā. Sala lēnām grimst jūrā.
Es to pamanīju uzreiz pēc ierašanās, redzot molu pilnībā iegremdētu krastā (kamēr iepriekš tā bija tikai tā doka daļa, kas paisuma laikā palika zem ūdens).

Pat ceļu, kas ved uz diviem piekrastes ciemiem, tagad jūra, kas ieplūdusi no krasta, ir iznīcinājusi, un tilta balsti, kas savieno abas salas, kas veido Simbo, tik tikko iznirst no jūras, lai gan agrāk tie bija vismaz metrs no ūdens.

Daži iedzīvotāji man teica, ka ģeologi, kas dodas uzraudzīt zemestrīces un cunami skartās salas, ir apstiprinājuši salas lēnu un pakāpenisku nogrimšanu.

Es toreiz pamanīju, ka cilvēki grimst kopā ar salu! Patiesībā viņi visi bija ļoti klusi un skumji: vairs nebija tās skaistās dziedāšanas un smieklu, kad bijām kopā ar viņiem.

Acīmredzot viņi ir noraizējušies par šo lietu arī tāpēc, ka kārtējo reizi slavenās starptautiskās organizācijas, kas ierodas, lai izpētītu Simbo un uzdotu cilvēkiem jautājumus par viņu vajadzībām, nav izdarījušas pilnīgi neko.
Vienīgais, kas izdarīts... divas mūsu izgatavotās klases.

Cilvēki ir ļoti mazdūšīgi un vīlušies, daudziem nāksies pamest savu zemi, jo Simbo kļūs mazāks un mazāks, pat ja tas kādā brīdī nenogrims.

Bet kur iet? Un ko var darīt tie, kas palikuši, pat bez zāģmateriāliem māju atjaunošanai?
Viņi joprojām dzīvo teltīs…

avots

attēls

Jums varētu patikt arī