
Tā Kunga Epifānija
Lasījumi: Is 60:1-6; Ps 71; Ef 3:2-3. 5-6; Mt 2:1-12
“Kad Jēzus piedzimst, parādās daži gudri, kas nākuši no austrumiem. Šis fakts noteica tik lielu skandālu baznīcā, jo evaņģēlists izmanto terminu “burvis”. Burvis ir darbība, kas aizliegta 19. Mozus grāmatas XNUMX. nodaļā, un Talmudā mēs pat lasām: “Tas, kas kaut ko mācās no mango, ir pelnījis nāvi”. Tātad pirmie cilvēki, kas pamanīja Jēzus, Dieva dēla, piedzimšanu ir ārzemnieki, pagāni un nodevušies skandalozai, aizliegtai darbībai, termins burvis norāda: krāpnieks, korumpētājs. Pēc tam agrīnā kristiešu kopiena panāca, ka šis termins tika samazināts no burvja uz nekaitīgākajiem “magiem”” (A. Maggi). Šie "màgoi" ir astrologi, kas rūpīgi pārbauda debesu zīmes. Senais rakstnieks Hērodots apgalvo, ka “magi” bija viena no sešām mēdiešu ciltīm Irānā, priesteru kastā.
Tomēr neatkarīgi no tā, vai tie ir burvji vai mācīti astrologi, tie ir pagāni, tāli, kas pēc ilga ceļojuma nāk, lai pielūgtu Kungu.
Magu lapa ir svinīga misionāra un universālisma deklarācija. Šī epizode atgādina visa evaņģēlija noslēgumu: “Ejiet un dariet par Maniem mācekļiem visas tautas…” (Mt 28:18). Divas misionāru lappuses, kas atklāj un noslēdz stāstu par Kristu, ar atšķirību: Magi epizodē tās ir tautas, kas ierodas Jeruzalemē (Pirmais lasījums: Is 60:1-6), evaņģēlija beigās tas ir Baznīca nosūtīta pasaulei. Šī otrā anotācija dziļāk pauž misijas kā kalpošanas koncepciju kā iziešanu no sevis, lai dotos meklēt citus: tā ir “aizejošā Baznīca”, par kuru mums bieži runā pāvests Francisks, “iešana pie citiem, lai sasniegtu cilvēku perifērijas” (Evangelii gaudium, nr. 46).
Pāvests Francisks vēstījumā 2024. gada XCVIII Pasaules misijas dienai rakstīja: “Misija ir nenogurstoša došanās uz visu cilvēci, lai aicinātu to satikties un būt ar Dievu. Nenogurstošs! Dievs, liels mīlestībā un bagāts žēlsirdība, vienmēr iet uz katru cilvēku, lai aicinātu viņu uz savas Valstības laimi, neskatoties uz vienaldzību vai noraidījumu. Tā Jēzus Kristus, labais gans un Tēva sūtnis, devās meklēt Izraēla tautas pazudušās avis un vēlējās doties tālāk, lai sasniegtu pat vistālākās avis (sal. Jņ.10:16). Viņš sacīja mācekļiem: "Ejiet!" gan pirms, gan pēc augšāmcelšanās, iesaistot viņus savā misijā (sal. Lk 10; Mk 3). Šī iemesla dēļ Baznīca turpinās iziet ārpus visām robežām, iziet atkal un atkal, nepagurot un nezaudējot sirdi grūtību un šķēršļu priekšā, lai uzticīgi izpildītu no Tā Kunga saņemto misiju... Un neaizmirsīsim ka ikviens kristietis ir aicināts piedalīties šajā universālajā misijā ar savu Evaņģēlija liecību katrā vidē, lai visa Baznīca nepārtraukti dotos kopā ar savu Kungu un Skolotāju uz krustcelēm. pasaule šodien. Jā, „šodien Baznīcas drāma ir tāda, ka Jēzus turpina klauvēt pie durvīm, bet no iekšpuses, jo mēs viņu izlaižam! Tik daudz reižu mēs kļūstam par Baznīcu... kas nelaiž To Kungu ārā, kas patur viņu kā savu “savu lietu”, kamēr Tas Kungs nāca misijas dēļ un vēlas, lai mēs būtu misionāri” (Uzruna konferences dalībniekiem, ko sponsorēja laju, ģimenes un dzīves dikastērija, 16. gada 15. februāris). Lai mēs visi, kristītie, esam gatavi atkal doties, katrs atbilstoši savam dzīves stāvoklim, lai uzsāktu jaunu misionāru kustību kā kristietības rītausmā! (n. 18).
Otrajā lasījumā (Ef. 3:2-3, 5-6) tiem, kuri domāja, ka aicinājums uz pestīšanu attiecas tikai uz Izraēlas izredzēto tautu, Pāvils atgādina, ka viņš ir sūtīts, lai pasludinātu, ka visi, pat pagāni, Kristū Jēzū ir aicināti piedalīties tajā pašā mantojumā, veidot vienu un to pašu miesu, būt apsolījumu līdzdalībniekiem. Pāvests Francisks mūs mudina: “Kristus mācekļu-misionāru sirdīs vienmēr ir rūpes par visiem cilvēkiem ar jebkādu sociālo vai pat morālo stāvokli. Līdzība par mielastu stāsta, ka pēc ķēniņa ieteikuma kalpi sapulcināja “visus, ko viņi atrada, gan sliktos, gan labos” (Mt. 22:10). Turklāt tieši “nabagie, invalīdi, aklie un klibi” (Lk 14), tas ir, pēdējie un sabiedrības atstumtie, ir ķēniņa īpašie viesi. Tādējādi Dieva sarūpētais Dēla kāzu mielasts uz visiem laikiem paliek atvērts visiem, jo liela un beznosacījuma ir viņa mīlestība pret katru no mums. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ.21:3)” (Nr.16).