Evaņģēlijs svētdienai, 22. septembrim: Marka 9:30-37
XXV svētdienas gads B
30 Viņi aizgāja no turienes un gāja caur Galileju, bet viņš negribēja, lai kāds to zinātu. 31 Jo viņš pamācīja savus mācekļus un sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie Viņu nogalinās; bet, kad viņu nogalinās, pēc trim dienām viņš augšāmcelsies. 32 Viņi tomēr nesaprata šos vārdus un baidījās lūgt viņam paskaidrojumus.
33 Pa to laiku viņi ieradās Kapernaumā. Un, kad viņš bija mājā, viņš tiem jautāja: "Par ko jūs pa ceļam runājāt?" 34 Un viņi klusēja. Jo pa ceļam viņi savā starpā apspriedās, kurš ir lielākais. 35 Tad viņš apsēdās, pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: "Ja kāds grib būt pirmais, lai tas ir pēdējais no visiem un visu kalps." 36 Un, paņēmis bērnu, viņš nolika to vidū un, apskāvis viņu, sacīja tiem:
37 “Ikviens, kurš uzņem kādu no šiem bērniem manā vārdā, uzņem mani; kas mani uzņem, tas mani nesagaida, bet tas, kas mani sūtījis."Mk 9:30-37
Mīļās Misericordia māsas un brāļi, es esmu Karlo Miglieta, ārsts, Bībeles zinātnieks, lajs, vīrs, tēvs un vectēvs (www.buonabibbiaatutti.it). Arī šodien es dalos ar jums īsā pārdomu meditācijā par Evaņģēliju, īpaši pievēršoties tēmai par žēlsirdība.
AICINA PAR “PIEGĀDĀTU”, KĀ JĒZU
1. Otrais paziņojums:
(skat. Mt 17:22-23; Lk 9:43b-45)
Mēs esam nonākuši pie 9. nodaļas 30. panta un atrodam otru triādi: tas ir, mēs atkal atrodam paziņojumu, kurā norādīts, kas Jēzus ir Mesija, mums būs mācību bloks un dažas Dieva Godības izpausmes.
Šodienas evaņģēlijs mūs iepazīstina ar otro (Mk. 9:31-32) no trim Marka ciešanu paziņojumiem: pirmajā (8:30-33) Jēzus tūlīt pēc tam, kad Pēteris Cēzarejā bija atzinis viņu par Kristu (Mk. 8:27-29), lai izvairītos no šaubām, "atklāti sāka mācīt viņiem, ka Cilvēka Dēlam daudz jācieš ("pollah") un jātiek pārmācītam. Otrajā pasludināšanā, ko mums šodien piedāvā liturģija, galvenais jēdziens ir “tiek atbrīvots” (9:31), “paradìdonai”: tas ir tehnisks vārds, kas daudzkārt atkārtojas Svētajos Rakstos kaislību stāstu līmenī. . “Tam atbrīvotam” nozīmē vairs nebūt sev saimniekam, tas nozīmē pieņemt, ka pār mums dominē citi, tas nozīmē kļūt par kalpiem, vergiem. Jēzus “tiks atbrīvots”, tāpat kā IHWH kalps (Jes 53:10), pravieši (Jer 26), taisnais (Dan 7:24-28), Kristītājs (Mk 1:14). Trešajā pasludinājumā (10:32-34) šīs Dēla “piedošanas” (10:33) nozīme būs vēl skaidrāka: “Viņu nosodīs nāvei…, ņirgāsies, spļaudīs. viņu šaustīs un nogalinās." Visa Jēzus dzīve ir “nodošana”: patiesībā viņš tiks “nodots” Augstajiem priesteriem (Mk 14:10), Pilātam (15:1-10), karavīriem (15:15). , un viņš “nodos sevi” Euharistijā (“Šī ir mana miesa, kas nodota par jums”: 14:22-24; 1. Kor. 11:24).
Saskaroties ar šo izredzēm, mācekļi saceļas: pēc pirmā paziņojuma Pēteris stāv blakus Jēzum, “paņēma viņu malā un norāja” (8:32). Bet Jēzus atgriež Pēteri viņa kā mācekļa lomā, kuram jāiet aiz Skolotāja: “Opìso mou!”, “Ejiet pēc manis!” un sauc viņu par sātanu, pretinieku (8:33). Un tūdaļ piecos teikumos viņš paziņo programmu tiem, kas vēlas atkāpties: māceklim nāksies noliegt, ti, noliegt sevi, un nezināt neko citu kā vien Dieva gribu (8:34); tikai paņemot krustu, viņš varēs sekot Skolotājam (8:34); viņam sava dzīve būs jāmēra nevis pēc tā, kas viņam būs, bet pēc tā, cik daudz viņš varēs dot (8:35-37); Jēzum būs kauns par tiem, kas kaunas par viņa loģiku (8:38); tie, kas tā vietā “nodod sevi”, kā to darīja Jēzus, jau šajā dzīvē piedzīvos tā spēku (9:1).
Pēc šī otrā paziņojuma mācekļi vairs neuzdrošinās viņam atklāti izaicināt (9:32), bet savā starpā turpina “strīdēties par to, kurš bija lielākais” (9:34). Jēzus nepārprotami atkārto: "Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir pēdējais no visiem un visu kalps" (9:35). Pat pēc trešās ciešanu pasludināšanas Jēkabs un Jānis ies un lūgs viņu “sēdēt godībā viens pie viņa labās rokas, bet otrs pa kreisi” (10:37). Un Jēzus atkārtos aicinājumu kļūt par „visu kalpiem”, sekojot viņa piemēram (10:44-45).
Mēs pasmaidām par tādu mācekļu stūrgalvību, tādu garīgu stulbumu. Bet evaņģēlisti uzstāja, ka mums ir jāiepazīstina ar šo apustulisko muļķību, jo tas ir visu laiku liels kārdinājums ticīgajam. Tā ir Baznīca, mēs visi, tas esmu es, kas praktiski katru dienu noraida šo Dieva loģiku. Mēs visi vēlamies būt pirmie, nevis pēdējie; mēs visi vēlamies “piepildīt” un savu dzīvi un noteikti to nepazaudēt; mēs visi vēlamies lemt par sevi, un noteikti ne lai citi no mums atbrīvotos; mēs visi vēlamies pagodinājumus un vairāmies no sašutuma un vajāšanas; mēs visi dodam priekšroku komfortablai dzīvei, nevis upurēšanai; mēs visi dodam priekšroku baudīt nekā ciest, pavēlēt nekā paklausīt, saņemt nekā dot, kalpot, nevis kalpot. Nevienam nav noskaņojuma būt “nodotam”, kļūt par “cilvēku citiem”, par citu īpašumu, ko ikviens var izmantot; nevienam nav noskaņojuma “iztukšot sevi” citu dēļ, zaudēt sevi viņu dēļ, tikt citiem apritam, apētam, kļūt par “pēdējo un visu kalpu” (9:35), kā Jēzus Kristus…
2. Mācīšana:
– Par kopienas dzīvi: 9:33-50:
(skat. Mt 18:1-5; Lk 9:46-48)
Kurš ir vissvarīgākais
Šeit ir virkne Jēzus izteicienu, kas saistīti ar “āķvārdiem”, atslēgas vārdiem: 37., 38., 39., 40., 41. pantā ir frāze “manā vārdā”. 42. un 43. pantā, ka skandāla tēma. No 43. līdz 48. pantam ir uguns tēma. Mēs saskaramies ar virkni “loghia Christi”, “Tā Kunga teicienu”, Tā Kunga mācību, kas tika sagrupēti, izmantojot atslēgas vārdus, lai palīdzētu iegaumēt.
Evaņģēlists tos šeit ievieto konkrētam teoloģiskam mērķim. Jēzus sniedz dažas mācības, un šeit viņš mūs brīdina par kopienas dzīvi. Sākumā mums ir strīds par to, kurš ir lielākais. Visa šī teksta noslēgums ir vārds “miers”: “Esiet mierā viens ar otru” (50.p.). Galvenā tēma ir tāda, ka kristiešu kopiena ir miera vieta tādā mērā, ka katrs māceklis mācās sevi padarīt par pastāvīgu, iemācās kalpot, mācās atdot savu dzīvību. Šī ir lielā mācība. Jēzus teica: “Es esmu Mesija, kas tiks atbrīvots. Jūs būsiet mierā tiktāl, ciktāl jūs nodosit sevi viens otram.” Kopiena ir vieta, kur ticīgais neiegūst savas tiesības, negūst spēka spēkus. Kopiena ir vieta, kur ticīgais nodod sevi saviem brāļiem un māsām un mācās nodoties pasaulei.
Savukārt kristiešu kopiena būs kopiena mierā, Dieva mierā, kas tad arī nozīmē vajāšanu no pārējās pasaules, bet “Šalomā”, tas ir, sava piepildījuma pilnā, savējā. identitāte dienā, kad tā zina, kā nodot sev pasauli, zina, kā sevi nodot pasaulei.
Priecīgu žēlastību visiem!
Ikvienu, kurš vēlas izlasīt pilnīgāku teksta ekseģēzi vai kādu atziņu, lūdzu jautājiet man pa migliettacarlo@gmail.com.