Evaņģēlijs svētdienai, 03. novembrim: Marka 12:28b-34
XXXI svētdiena B gads
28 Tad pienāca viens no rakstu mācītājiem, kas dzirdēja viņus strīdamies, un, redzēdams, cik labi viņš tiem bija atbildējis, jautāja viņam: Kurš ir pirmais no visiem baušļiem? 29 Jēzus atbildēja: “Pirmais ir: Klausies, Israēl. Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs; 30 Tāpēc tev būs mīlēt To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visa sava prāta un no visa sava spēka. 31 Un otrais ir šāds: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Nav neviena cita baušļa, kas būtu svarīgāks par šiem.” 32 Tad rakstu mācītājs viņam sacīja: “Tu labi runāji, Skolotāj, un saskaņā ar patiesību, ka Viņš ir unikāls un nav neviena cita, izņemot Viņu; 33 mīlēt Viņu no visas sirds, no visa sava prāta un no visa sava spēka un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tas ir dārgāks par visiem dedzināmiem upuriem un upuriem.” 34 Jēzus, redzēdams, ka viņš bija gudri atbildējis, sacīja viņam: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un nevienam vairs nebija drosmes viņu iztaujāt.
Mk 12:28b-34
Mīļās Misericordia māsas un brāļi, es esmu Karlo Miglieta, ārsts, Bībeles zinātnieks, lajs, vīrs, tēvs un vectēvs (www.buonabibbiaatutti.it). Arī šodien es dalos ar jums īsā pārdomu meditācijā par Evaņģēliju, īpaši pievēršoties tēmai par žēlsirdība.
Pirmais bauslis
(skat. Mt 22:34-40; Lk 10:25-28)
Lielā rabīnu tradīcija, jūdaisma priekšrakstu un dekrētu drudžains, saskaņā ar bauslības doktora jautājumu, ko Jēzum uzdeva “pirmais” (Mt 22:34-40), meklēja “lielāko”. (Mk 12:28-31) bauslis, kas nepieciešams “lai iegūtu mūžīgo dzīvību” (Lk 10:25-28), kas varētu apkopot visu bauslību un praviešus (Mt 22:40). Talmuds teica, ka Mozus ieradās un viņam tika doti 613 baušļi, 365 negatīvi (dienu skaits gadā) un 248 pozitīvi (cilvēka ķermeņa locekļu skaits); Dāvids ieradās un samazināja tos līdz 11, saskaņā ar 15. psalma tekstu; Jesaja tos samazināja līdz 6, kas izteikts 33. nodaļā (Jesajas 33:15-16); Miha samazināja tos līdz 3 saskaņā ar fragmentu no Mi 6:8; atkal Jesaja tos apkopoja 2. daļā saskaņā ar 56. nodaļu (Jesaja 56:1): “Ievēro likumu un rīkojies taisnībā”; beidzot Habakuks tos samazināja līdz vienam: “Taisnais dzīvos ticībā” (Haba 2:4).
Jēzus mācīja, ka “lielākais un pirmais no baušļiem” ir “Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta”, bet otrais bija “līdzīgs pirmajam: tev būs mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Mt 22-37); Patiešām, Marka evaņģēlijā ir teikts: "Nav cita baušļa (red. piezīme: vienskaitlis), kas būtu svarīgāks par šiem" (Mk 38:12), un Lūka tos pasniedz kā vienu bausli, izlaižot darbības vārdu "tev būs mīlēt". agapēseis (Lk 31:10). Pāvils pieņem Talmuda tradīciju un izmanto iepriekš minēto fragmentu no Habakuka (Hab 27:2): “Taisnais dzīvos ticībā” (Romiešiem 4:1). Bet ticība iekļaujas Dieva mīlestības plāna loģikā, tāpēc Pāvils secina: “Jebkurš cits bauslis ir apkopots šādos vārdos: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu…” Pilnīga bauslības piepildīšana ir mīlestība” (Rom. 17:13-9); 'Jo visa bauslība atrod savu pilnību vienā priekšrakstā: 'Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu'” (Gal.10:5). Tāpēc apustuļi nemitīgi mudina: “Pār visām lietām lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite” (Kol 14:3); “Mīliet viens otru ar patiesu sirdi” (14. Pēt 1:1); “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvē, jo mēs mīlam brāļus. Kas nemīl, tas paliek nāvē... Viņš par mums atdeva savu dzīvību, tāpēc arī mums ir jāatdod sava dzīvība par brāļiem” (22.Jņ.1:3).
Savstarpējās mīlestības “jaunais bauslis”, kas kļūs par mācekļu zīmi (Jņ.13:34), ir vienīgais tulkojums pavēlei mīlēt Dievu: jo Dievs grib būt mīlēts cilvēkā: “Ja kāds saka, "Es mīlu Dievu," un ienīst savu brāli, viņš ir melis. Jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, kuru viņš neredz” (1. Jāņa 4:20); “Ja kādam ir bagātība šajā pasaulē un, redzot brāli trūkumā, viņa sirds aizveras viņam, kā gan Dieva mīlestība var mājot viņā? “ (1.Jņ.3:17); “Kas tevi uzņem, tas mani uzņem, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis” (Mt.10:40); “Patiesi es jums saku: kad vien jūs esat to darījuši vienam no šiem maniem mazākajiem brāļiem, jūs to darījāt man… Kad jūs to neesat darījuši vienam no šiem maniem mazākajiem brāļiem, jūs nav man to darījis” (Mt 25:40,45).
Pāvils mūs brīdina: “Ja es izdalītu visu savu mantu un atdotu savu ķermeni sadedzināšanai, bet man nebūtu mīlestības, man nekas nelīdzētu” (1. Kor. 13:3).
Tagad kristiešiem ir “jauns bauslis”, kas viņus atpazīst starp visiem: mīlēt vienam otru (Jņ.13:34). Šis ir vienīgais baznīcas kritērijs, ko mums piedāvā Kristus: “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība vienam pret otru” (Jņ 13).
Kāpēc šis bauslis ir “jauns”? Tam ir revolucionārs izcelsme: mēs mīlam viens otru, jo Dievs mūs pirmais mīlēja (1. Jāņa 4:19). Turklāt mīlestība, ar kādu mums jāmīl vienam otru, avots ir Dievs: grieķu apstākļa vārds “as” (“kathòs”) izteicienā “kā es tevi esmu mīlējis” (Jņ.13:34) izsaka ne tikai salīdzinājums, bet drīzāk cēloņsakarība, materialitāte: "Mīliet viens otru ar tādu pašu mīlestību, ar kādu es jūs esmu mīlējis." Tas ir jauns bauslis: mums vairs nav jāmīl vienam otru kā sevi pašu (Mt 19:38), bet tā, kā Jēzus mūs mīlēja, tas ir, “līdz galam” (Jņ 13, 1), pat līdz galam. punkts, kurā mēs atdodam savu dzīvību par saviem draugiem (Jņ 15:13). Un tas ir jaunums: mums ir jāmīl ne tikai "savējie", mūsu grupas, mūsu rases vai reliģijas pārstāvji, tie, kas mums ir simpātiski, bet pat mūsu ienaidnieki: "Jo, ja jūs mīlat tikai tos, kas jūs mīl. , kāds tur nopelns? Vai to nedara arī muitnieki? Un, ja tu sveicini tikai savus brāļus, ko tu dari ārkārtēju lietu? Vai to nedara arī pagāni? Tāpēc esiet pilnīgi, tāpat kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt 5:46-48), “kas liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un sūta lietu pār taisnajiem un netaisnajiem” (Mt. 5:45).
Itāļu valodā “prossimo” ir zaudējis sākotnējo valenci latīņu vārdam “proximus”, “ļoti tuvu”, kas cēlies no apstākļa vārda “prope”, kas nozīmē “tuvu”. Ebreju valodā atbilstošais “re'a” nozīmē “draugs, kompanjons, kolēģis” (19. Mozus 18:XNUMX): tātad runa nav par objektīvu tuvumu, bet gan par subjektīvām draudzības attiecībām. Jautājums nav: “Kas ir pelnījis, lai es viņu mīlētu? Kas ir mans draugs?" bet: “Kam es esmu kaimiņš? Kam es sevi daru par kaimiņu?”
Tā vietā Jēzus mums teica, ka tuvākais ir ikviens, kas ir tālu, un viņš līdzībā padara par tuvāko samarieti, kurš bija ienaidnieks, kurš bija nešķīsts, kurš ir zaimotājs, kurš karoja pret Izraēlu. (Lūkas 10:29-37).
Mīlestība tad būs Jaunās derības zīme: savstarpējai žēlsirdībai ir jābūt zīmei, taustāmam sakramentam par Dieva augstāko mīlestības aktu pret cilvēci, sava Dēla upuri (Mt 26:28).
Turklāt brālīgā mīlestība atver mūs Dieva noslēpumam: “Kas mīl, tas ir no Dieva dzimis un pazīst Dievu. Kas nemīl, tas Dievu nav pazinis, jo Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4:7-8): daudzkārt mūsu ticība ir vāja tieši tāpēc, ka nemīlam; mīlot, mēs varam iegūt Dieva “zināšanas”, tas ir, ieiet viņa tuvībā: atcerēsimies to, kad esam “ticības krīzē”…
Taču šīs rakstvietas beigas vēsta, ka ar mīlestību vien nepietiek: “Jēzus, redzēdams, ka cilvēks ir atbildējis gudri, sacīja viņam: Tu neesi tālu no Dieva valstības. Un nevienam citam nebija drosmes uzdot vairāk jautājumu. Jūs neesat tālu: ar mīlestību nepietiek. Par bagāto jaunekli viņš saka: “Tev kaut kā pietrūkst”; nepietiek ar pavēli mīlēt: ir jāseko Kristum, jāpieņem Jēzus, kurš no šīs mīlestības mums šodien ir dzīvais Dieva iemiesojums.
Priecīgu žēlastību visiem!
Ikvienu, kurš vēlas izlasīt pilnīgāku teksta ekseģēzi vai kādu atziņu, lūdzu jautājiet man pa migliettacarlo@gmail.com.