“Es iefiltrējos Ziemassvētku lugā”

Apstāties šajās drudžainajās brīvdienu dienās nozīmē izjust vienkāršu lietu dziļo nozīmi

Frančesko Semeraro

Un jā, man tas ir jāatzīst! Citu nakti es iefiltrējos Ziemassvētku lugā! Tas bija pamatskolas bērnu koncerts.

"Ko, tev nebija nekā labāka, ko darīt?" – jūs varētu brīnīties. Tieši otrādi…

Es biju pavadījis savu meitu uz baznīcu, kur viņai kopā ar skolas orķestri bija jāizpilda bērnu dziedātā Ziemassvētku dziesmu mūzika, un tad man bija jāatgriežas pie neskaitāmiem pirmssvētku darbiem.

Tā vietā es nolēmu kādu laiku palikt baznīcā, vispirms sarunājoties ar savas meitas skolotāju un pēc tam ar citiem satiktajiem cilvēkiem. Kad gatavošanās bija beigusies, domāju, ka pagaidīšu un apmeklēšu arī mēģinājumu. Pat tad, kad sākās priekšnesums, es paliku tur un sēdēju tajā solā, ko apņēma daudzi vecāki, kuri bija bruņoti ar viedtālruņiem, lai tvertu satraukuma mirkļus.

Man nebija ko iemūžināt, jo mazajā baznīcā koris aizņēma skatu uz orķestri, un es nevarēju redzēt savu meitu. Tas man radīja dīvainu sajūtu. Es vienalga tur paliku. Es pilnībā iegrimu šo skaņdarbu klausīšanā, sajūsmināts par draudzes locekļu radīto entuziasmu.

Es dzīvoju pasaku stāstnieka dzīvi. Es uztvēru katra bērna izteiksmīgo skatienu. Satrauktas sejas, lai dziedātu vecāku priekšā. “Sveiks” ar roku, ko bērns met tētim, kurš ieradās vēlu.

Rokas kustējās laikā mūzikai, iespiežot notis sirdīs, un visi bērni smaidīja, izņemot vienu – viņam noteikti bija seši vai septiņi gadi –, kurš skatījās tukšumā, maigi čukstīdams dziesmas vārdus starp dziesmām rindiņas. dzejolis "Es vēlētos Ziemassvētkus no līdzvainīgas sapratnes skatieniem un mīļiem smaidiem..." līdz beigām sirds formas baloni, kas dāvināti mammām un tēti. Asaras un aizkustinājums arī no skolas vadītājas.

Priecājos, ka nolēmu apstāties. Es uzdāvināju sev dāvanu. Es izdarīju šo apzināto izvēli, lai nokārtotu visus nevajadzīgos uzdevumus, ko biju plānojis. Bija vajadzība un vēlme pielikt punktu manā stingrībā un arī manā nepārvaramā rutīnā, lai tikai dotu sev laiku.

Es pazaudēju pusotru stundu no “sava” laika ar bērniem, kurus nepazīstu! Jā, bet es ieguvu viņu prieku kā balzamu dvēselei, viņu dziedāšanu kā veldzi sirdij.

Manas aizkustinājuma asaras kā atvieglojums. Es jutos laimīga, es nezinu kāpēc, bet es biju laimīga.

Ir daži vecāki, kuri darba dēļ neapmeklē savu bērnu izrādes, nezinot, kā viņiem trūkst. Bet tu, pat ja tev nav bērna, mazbērna vai paziņas, iefiltrējies jebkurā lugā.
Jā! pat sāniem nav nozīmes...

Varbūt tu vēl esi laikā! Klausies un dziedi. Priecājieties un raudiet. Smaidi un sapņo. Tiešraidē!
Uzdāvini sev šo dāvanu!

(Francesco Semeraro – Martina Franka, Taranto province)

avots

attēls

Jums varētu patikt arī