Dienas svētais 2. decembris: Sv. Bibiana
Svētā Bibiana: kristīgā mocekļa vēsture, nozīme un uzticība
Vārds
Svētā Bibiana
Uzruna
Moceklis
dzimšana
4. gadsimts, Roma
nāve
4. gadsimts, Roma
Atkārtošanās
02 decembris
Lūgšana
Visvarenais un mūžīgais Dievs, kas deva svētajai Bibianai ticību, kas viņai bija nepieciešama, lai par jums izlietu asinis, sniegtu labdarību, sniegtu mīlestību un mierinājumu trūcīgajiem, dotu drosmi un spēku dzīvot garīgi slimajiem un sniegtu pazemību vardarbīgie. Sniedziet mums nepieciešamo palīdzību, lai pārvarētu grūtības, ar kurām saskaramies mūsu ceļojumā, dodiet mums drosmi un spēku stāties pretī šiem nelabvēlīgajiem laikiem. Āmen.
gada patrons
bibiana
Aizsargs no
Epilepsija, garīgās slimības
Romas martiroloģija
Romā svētās Bibānas, Jaunavas un mocekļa, kaislība, kura svēto imperatora Juliāna vadībā tika sista par Kristu ar spieķiem, līdz viņa atdeva savu garu.
Svētais un misija
Svētā Bibiana, ceturtā gadsimta kristiešu moceklis, ir iedvesmojoša personība viņas bezierunu uzticībai kristiešu misijai. Viņas stāsts, kas norisinās romiešu vajāšanu laikā, ir spēcīgs ticības un drosmes piemērs, liecinot par evaņģēlija patiesumu, neskatoties uz ārkārtējām grūtībām. Svētās Bibianas dzīvi iezīmēja dziļa apņemšanās stingri turēt savu ticību laikā, kad būt kristietei varēja nozīmēt vajāšanu un nāvi. Viņas pretošanās ticības noliegšanai pat spīdzināšanas un draudu priekšā liecina par ārkārtēju stingrību un absolūtu uzticību savai kristieša misijai. Šis viņas dzīves aspekts izceļ kristīgās misijas fundamentālu dimensiju — liecību. Svētā Bibiana ne tikai dzīvoja savu ticību privāti, bet arī publiski un nepārprotami liecināja par to, kļūstot par garīgās izturības un morālās integritātes simbolu kristiešiem visos laikmetos. Viņas stāsts mums māca, ka kristīgā misija nav tikai vārdu vai darbu jautājums, bet arī personīga klātbūtne un liecība, īpaši pārbaudījumu laikā. Svētā Bibiana pārstāv uzticību Kristum ekstremālos apstākļos, atgādinot, ka kristiešu misija var prasīt pašu dzīvības augstāko upuri. Svētās Bibianas dzīve ir atgādinājums par ikviena kristieša aicinājumu dzīvot un liecināt par savu ticību ar drosmi un pārliecību, neskatoties uz izaicinājumiem un grūtībām. Viņas mantojums ir aicinājums pārdomāt mūsu apņemšanos kristiešu misijā un mūsu gatavību liecināt par Kristu mūsdienu pasaulē.
Svētais un žēlsirdība
Svētā Bibiana, ceturtā gadsimta kristiešu moceklis, Baznīcas vēsturē parādās kā spilgts spēka un žēlsirdība. Viņas vajāšanu un mocekļa nāves iezīmētā dzīve dziļi atspoguļo kristīgās žēlsirdības tēmu ne tik daudz kā tās aktīvajā laikā, bet gan žēlsirdības iemiesojumā caur ciešanām un uzticību. Savā stoiskā pretošanās vajāšanām un atteikšanās atteikties no savas ticības svētā Bibiana demonstrēja žēlsirdības veidu, kas pārsniedz parasto līdzjūtību. Viņas žēlsirdība izpaužas viņas spējā piedot vajātājiem un stingrā turēšanā pie kristīgās ticības, kas māca mīlestību un piedošanu pat vissmagākajos apstākļos. Svētās Bibianas stāsts ir spēcīgs atgādinājums par upuri un ciešanām, kas bieži pavada kristiešu liecību. Viņas dzīve aicina pārdomāt, kā žēlsirdība var izpausties ne tikai ar tiešu labvēlību, bet arī ar pacietību, izturību un piedošanu, saskaroties ar netaisnību un ciešanām. Turklāt viņas uzticība līdz nāvei ir piemērs tam, kā Dieva žēlsirdība izpaužas viņa ticīgajiem pārbaudījumu laikā piešķirtajā spēkā. Svētās Bibianas stāsts mums māca, ka žēlsirdība kristiešu kontekstā ir savīta ar ticību, cerību un beznosacījumu mīlestību pat vissmagākajās situācijās. Svētā Bibiana ir ne tikai moceklības un drosmes paraugs, bet arī dzīvs simbols tam, kā žēlsirdību var piedzīvot dziļākā un garīgākā dimensijā, īpaši, saskaroties ar pārbaudījumiem un vajāšanām savas ticības dēļ.
Hagiogrāfija
Pirmajiem kristiešiem, jo Baznīcai bija ārkārtīgi lielas vajadzības, bija arī neparastas dāvanas un žēlastības. Viņiem bieži tika piešķirta brīnumu dāvana. Šī iemesla dēļ un tāpēc, ka viņi atzina katoļu reliģiju, kas pagāniem šķita absurda un nepraktiska, viņi tika uzskatīti par burvjiem un tiem ir attiecības ar elles gariem. Šo nepatieso teoriju pārņemti pagāni katru privāto vai publisko nelaimi piedēvēja kristiešiem. Ja viņi tika uzvarēti kaujā, ja viņiem gāja bojā kāds bērns vai kāds cits tuvinieks vai ja citiem tika liegts piepildīt viņu bieži vien netaisnīgās vēlmes, Jēzus Kristus sekotāji noteikti bija vainīgi. Tā notika, ka Apronianus, Romas gubernators, zaudējis aci karā, nelaimi nodēvēja par kristiešu burvībām un nolēma izskaust šos ļaunos cilvēkus no impērijas. Starp slavenākajiem mocekļiem, niknuma upuriem un…