Svētdienas evaņģēlijs, 20. oktobris: Marka 10:35-45
XXIX svētdienas gads B
35 Un Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, nāca pie viņa un sacīja: "Mācītāj, mēs gribam, lai tu mums dari to, ko mēs no tevis lūgsim." 36 Viņš tiem sacīja: "Ko jūs vēlaties, lai es jums daru?" Viņi viņam atbildēja: 37 "Ļauj mums sēdēt tavā godībā vienu pa labi un otru pa kreisi." 38 Jēzus viņiem sacīja: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert biķeri, ko es dzeru, vai saņemt kristību, ar kuru es esmu kristīts?" Tie viņam atbildēja: "Mēs varam." 39 Un Jēzus sacīja: Biķeri, ko Es dzeru, jūs arī dzersit, un kristību, ko Es saņemšu, jūs arī saņemsit. 40 Bet man nav jāatļauj sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas; tas ir paredzēts tiem, kam tas ir sagatavots. 41 To dzirdot, pārējie desmit kļuva sašutuši par Jēkabu un Jāni. 42 Tad Jēzus, pieaicinājis tos pie sevis, sacīja viņiem: “Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu vadoņiem, valda pār tiem, un viņu lielie valda pār tiem. 43 Tomēr jūsu vidū tas tā nav; bet kas starp jums grib būt liels, tas kļūs par jūsu kalpu, 44 un kas grib būt pirmais starp jums, tas būs visu kalps. 45 Jo Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem.”
Mk 10:35-45
Mīļās Misericordia māsas un brāļi, es esmu Karlo Miglieta, ārsts, Bībeles zinātnieks, lajs, vīrs, tēvs un vectēvs (www.buonabibbiaatutti.it). Arī šodien es dalos ar jums īsā pārdomu meditācijā par Evaņģēliju, īpaši pievēršoties tēmai par žēlsirdība.
Autoritāte ir pakalpojums
Šīs Jēzus mācības tēma ir Baznīcas autoritāte. Tā nav jauda, bet kalpošana. Baznīcai jāpadara sevi gan par vergu, gan par kalpu, jo Baznīcā tie ir nabagi, tie ir mazie, kam ir goda prioritāte. Mācekļi neko nav sapratuši no Tā Kunga vēsts, un viņi pieprasa pirmās vietas sev. Taču Bībelē ir kāds noslēpums: uz lūgšanām vienmēr tiek atbildēts, pat ja tas ir savādāk, nekā mēs sagaidām. Šeit Džons un Džeimss lūdz sēsties pirmajās vietās. Un viņš viņiem saka jā. Bet tas nebūs tā, kā viņi domā: pirmās vietas Baznīcā pieder tiem, kas kalpo, tiem, kas upurē, tiem, kas mirst. Tie piepildīsies: arī viņi ņems šo biķeri, arī viņi tiks kristīti Jēzus kristībās: patiesībā tradīcija vēsta, ka Jēkabam un Jānim būs liels Baznīcas gods tieši tāpēc, ka viņi cietīs mocekļu nāvi. Jēkabs ir pirmais no divpadsmit mirušajiem, viņu nogalināja ar zobenu un 44. gadā pēc mūsu ēras Hērods Agripa I (Ap. d. 12:2). Jānis saskaņā ar tradīciju ir nolemts sadedzināt verdošā eļļā, taču viņš par to nemirs, bet pēc dažiem ziņojumiem vēlāk viņu nogalinās ebreji. Lūgšana ir izsmelta – Jēkabs un Jānis ir kļuvuši lieliski, bet caur krustu, paņemot Jēzus biķeri.
Kristības pirmām kārtām ir nāve
Kristības nozīmē “iegremdēšana”, tas nozīmē būt ļaunuma, ciešanu pārņemtam, tas nozīmē iegrimt nāvē. Mūsu kristībām ir šī amputācijas un nāves dimensija. Kristība ir nāve (Mk 10:38; Lk 12:50): un nāve, pēc rabīnu domām, iznīcina visas saites un visas saistības.
Pāvils sacīs, ka mums ir jāmirst vecajam cilvēkam, lai mēs varētu augšāmcelties jaunajā cilvēkā: “Vai arī jūs nezināt, ka visi, kas ir kristīti Kristū Jēzū, mēs esam kristīti Viņa nāvē? Tāpēc kristībā mēs kopā ar Viņu esam aprakti nāvē, lai kā Kristus Tēva godības dēļ tika uzmodināts no miroņiem, tā arī mēs dzīvotu jaunā dzīvē. Jo, ja mūs ar viņu pilnībā vienojusi nāve, kas līdzīga viņa nāvei, tad arī viņa augšāmcelšanās mūs savienos ar viņu. Mēs labi zinām, ka mūsu vecais vīrs kopā ar viņu tika sists krustā, lai grēka miesa tiktu iznīcināta un mēs vairs nebūtu grēka vergi. Jo tas, kurš ir miris, tagad ir brīvs no grēka. Bet, ja esam miruši kopā ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim kopā ar Viņu, zinādami, ka no miroņiem augšāmcēlies Kristus vairs nemirst; nāvei vairs nav varas pār viņu. Kas attiecas uz viņa nāvi, viņš nomira grēkam vienreiz un uz visiem laikiem; tagad taču ar to, ka viņš dzīvo, viņš dzīvo Dievam. Tā arī jūs uzskatāt sevi par mirušiem grēkam, bet dzīvojat Dievam Kristū Jēzū” (Rom.6:3-11).
Mūsu vecais cilvēks nav daļa no mums, bet esam mēs pirms kristībām kā zemes radības, pakļautas grēkam. Šis vecais vīrs tika sists krustā kopā ar Kristu. Bet kādu efektu panāca kristību krustā sišana? Kāds bija tās mērķis? Mūsu nolūks un sekas tam, ka kristībā kopā ar Kristu tiekam sisti krustā, ir, pirmkārt, grēka apspiešana un, otrkārt, mūsu pakļaušanās grēka varai beigas. Mūsu vecais ir grēkam pakļautais, kurš vēlas ņemt, nevis dot, kurš vēlas, lai viņam kalpotu, nevis kalpotu. Kristietis ir kļuvis par jaunu radību, un tāpēc viņam ir jābūt jaunai uzvedībai: mīlēt, atdot sevi, tērēt sevi citiem.
No: C. MIGLIETTA, EIKARESTIJA PĒC BĪBELES. Bībeles-garīgais maršruts, Gribaudi, Milāna, 2005, ar ievadu HE Msgr. Džakomo Lanceti
Chalice
Visos stāstos par Euharistijas izveidošanu ir minēts, ka Jēzus paņēma biķeri un iedeva to saviem mācekļiem; Lūka runā pat par diviem atsevišķiem biķeriem (Lk 22:17; 22:20); un kopā ar Pāvilu viņam ir formula: “Šis biķeris ir Manu asiņu jaunā derība” (Lk 22:20; 1.Kor 11:25), nevis: “Šīs ir manas Marka derības asinis” (Mk 14:24). 26) un Mateja (Mt 28:XNUMX). Atsauce nav tikai uz austrumu paražu izplatīt vienu biķeri starp pusdienotājiem kā kopības zīmi, vai kausiem, kas tika dzerti Pasā vakariņas rituālā.
Kauss Bībeles valodā ir zīme par pašu cilvēka dzīvi, par likteni, ko viņam sagatavo Dievs, pareizāk sakot, ko cilvēks pats sagādā, paklausot Visaugstākajam vai novēršoties no viņa. Patiešām, tas var būt laimes pilns: “Manā priekšā tu gatavo galdu manu ienaidnieku acu priekšā... Mans kauss tek pāri” (Sl 23:5); “Es pacelšu pestīšanas biķeri” (Sl 116:13); “Tas Kungs ir mana mantojuma daļa un mans biķeris” (Sl 16:5). Vai arī tas var būt "dusmu vīna kauss", ko Dievs rezervē bezdievīgajiem (Jer 25:15; Is 51:17; Atkl 14:10; 15:7-16, 19), "kauss, kas piepildīts ar narkotikām vīns” (Sl 75:9), „kauss, kas reibina” (Cak 12:2; Is 51:17).
Jēzus kausu saprot kā Tēva plānu viņam, viņa dzīvību vēlas kā pilnīgu dāvanu. Jēkabam un Jānim, kuri lūdz pirmās vietas valstībā, Jēzus saka: "Vai jūs varat izdzert to biķeri, ko es dzeršu?" Viņi viņam saka: "Mēs varam." Un viņš piebilda: "Manu biķeri jums būs dzert" (Mt 20:22-23), tādējādi sludinot, ka arī viņi tiks aicināti atdot savu dzīvību. Ģetzemanē Jēzus lūdz: “Mans Tēvs, ja iespējams, atdod man šo biķeri… Ja šis biķeris nevar paiet garām, es to neizdzeru, lai notiek Tavs prāts” (Mt 26:39, 42); un Pēterim viņš saka: "Vai man nav jādzer tas biķeris, ko Tēvs man ir devis?" (Jņ 18:11).
Biķera ziedošana Pēdējā vakarēdiena laikā arī atspoguļo Euharistiskā žesta dinamisko aspektu: ņemiet vērā, ka tajā, kas tiek uzskatīts par “iesvētīšanas formulu”, vienmēr tiek runāts par biķeri, nevis par vīnu (Mk 14:23-24; Mt. 26:27-28; Lk 22:20; 1. Kor 11:25). Biķeris ir Jēzus dzīvība, ko Jēzus dāvā mācekļiem un visiem cilvēkiem, un visi savukārt ir aicināti padarīt savu eksistenci par brīvu dāvanu citiem.
Priecīgu žēlastību visiem!
Ikvienu, kurš vēlas izlasīt pilnīgāku teksta ekseģēzi vai kādu atziņu, lūdzu jautājiet man pa migliettacarlo@gmail.com.